Septembris bez auto: ceļa uz darbu izaicinājums, ko tava komanda nezināja, ka vēlas

Daži izaicinājumu veidi nekad neaizstās soļu izaicinājumu, taču tie aizrauj tos aktīvos darbiniekus, kuri soļu izaicinājumā piedalījušies jau trīs reizes (viens piemērs ir 100 atspiešanos klubs). Vēl viens ir septembris bez auto, un tas nemaz neizskatās pēc fizisko aktivitāšu izaicinājuma: nokļūt darbā bez automašīnas.

Laiks nav izvēlēts nejauši. Pasaules diena bez auto ir 22. septembrī, tāpēc izaicinājumam jau ir gatavs atskaites datums, turklāt pats septembris lielākajā daļā ASV un Eiropas patiesībā ir labākais mēnesis ceļam uz darbu. Karstums ir atkāpies, apledojuma vēl nav, rīti ir pietiekami gaiši pastaigām, un skolas gaitu atsākšanās tāpat visiem liek atgriezties ierastajā ritmā. Ja ir kāds mēnesis, kad cilvēks varētu pirmo reizi pamēģināt braukt uz biroju ar velosipēdu, tas ir šis. Arī Eiropas Mobilitātes nedēļa ik gadu notiek no 16. līdz 22. septembrim un noslēdzas ar Dienu bez auto. Ja septembris jau pagājis, tikpat labi der maijs (ASV tas ir Nacionālais velosipēdu mēnesis) vai pirmās siltās pavasara nedēļas.

Un uzreiz precizēsim, jo tas ir svarīgi, stāstot par šo ideju: šis ir brīvprātīgs nišas izaicinājums, nevis veids, kā iesaistīt visus. Visa uzņēmuma iesaistei joprojām vislabāk der soļi, fizisko aktivitāšu minūtes un distance — formāti, kuros ikviens var piedalīties no jebkuras vietas. Septembris bez auto ir domāts tai darbinieku daļai, kuriem citāds ceļš uz darbu patiešām ir iespējams, un no pārējiem tas neko neprasa. Rīko to līdztekus galvenajām aktivitātēm, nevis to vietā.

Ceļš uz darbu — labākā vieta jaunam ieradumam

Kāpēc ceļa uz darbu izaicinājumam vispār ir vieta labbūtības kalendārā, ja tas vairāk izklausās pēc ilgtspējas, nevis veselības iniciatīvas? Gandrīz visi padomi vairāk kustēties cieš neveiksmi viena un tā paša iemesla dēļ: tie prasa cilvēkiem atrast jaunu laika sprīdi dienā, kurā brīva laika jau nav. Aizej uz sporta zāli, pastaigājies pusdienlaikā, ievies rīta vingrošanu — katra no šīm lietām ir jauns ieraksts kalendārā, kas sacenšas ar visu pārējo aizņemtajā ikdienā, un jaunie ieraksti zaudē.

Ar ceļu uz darbu ir citādi. Tas jau ir tavā ikdienā. Divreiz dienā, piecas dienas nedēļā — gribi to vai ne. Kad kaut daļu no sēdēšanas automašīnā aizstāj ar iešanu, riteņbraukšanu vai sabiedriskā transporta braucienu ar pastaigu abos galos, tu iekļauj kustību laikā, kas tam jau ir atvēlēts. Tā ir ieradumu sasaistīšana vistīrākajā veidā: jaunajai rīcībai nav vajadzīgs jauns pamudinājums, gribasspēks vai ieraksts kalendārā, jo pats ceļš uz darbu jau ir pamudinājums. Un ieguvums veselībai ir reāls. Apvienotās Karalistes pētījumā ar vairāk nekā 260 000 cilvēku, kuri ikdienā devās uz darbu, tiem, kuri brauca ar velosipēdu, aptuveni piecu gadu laikā bija par 41 % zemāks nāves risks jebkura cēloņa dēļ nekā tiem, kuri izmantoja automašīnu vai sabiedrisko transportu.

Ieguvums ir arī labāks noskaņojums, un ikviens, kurš divdesmit minūšu skatīšanos uz bremžu lukturiem ir nomainījis pret divdesmit minūšu kustību rīta gaisā, par to pastāstīs pat bez jautāšanas. Plaši pazīstamā pētījumā, kurā strādājošām sievietēm lūdza novērtēt pašsajūtu dažādos dienas posmos, rīta ceļš uz darbu izrādījās vismazāk patīkamā nodarbe. Izaicinājums, kas kaut dažus katra dalībnieka braucienus ar auto aizstāj ar iešanu pa ietvi vai braukšanu pa velojoslu, maina darba dienas sākumu.

Formāts: skaiti dienas, nevis kilometrus

Noteikumi ir apzināti vienkārši. Šis ir manuālas ievades izaicinājums ar vienu mērvienību: diena bez auto. Katru dienu, kad nokļūsti darbā — vai aizvadi savu dienu, par to vairāk tālāk —, nebraucot automašīnā vienatnē, tu to reģistrē. Velosipēds der. Iešana kājām der. Autobuss, vilciens, tramvajs, metro un prāmis der. Kopbraukšana der, jo mērķis ir mazāk braucienu ar auto vienatnē, nevis pilnīga atteikšanās no automašīnām. Der arī kombinēts maršruts, kurā ar auto aizbrauc līdz stāvparkam un tālāk dodies ar vilcienu. Tu reģistrē izvēli, nevis treniņu, tāpēc nekas nav jāsinhronizē un nav vajadzīga viedierīce.

Piemērotākais mērķis ir vienkāršs dienu skaits, un tam jābūt mazākam, nekā sākumā šķiet. ASV darbiniekiem optimāls kopējais mērķis ir astoņas dienas bez auto mēnesī: aptuveni divas dienas nedēļā — pietiekami ambiciozi, lai būtu apzināti jāpiepūlas, bet gana elastīgi, lai lietaina nedēļa vai diena, kad bērni jāved uz skolu, nevienam nepārtrauktu izaicinājumu. Tavam Amsterdamas vai Kopenhāgenas birojam astoņas dienas šķitīs nieks, un tas ir pilnīgi pieņemami. Eiropas pilsētu komandas var mērķēt uz piecpadsmit vai astoņpadsmit dienām, vai arī vari pievienot valstu rezultātu tabulu un izbaudīt neizbēgamo draudzīgo apcelšanos starp Denveras un Berlīnes biroju.

Hibrīddarba un attālinātā darba veicējiem vajadzīgs skaidrs pielāgojums, kas jānorāda izaicinājuma aprakstā, lai nevienam nebūtu jājautā: dienās, kad nav jādodas uz darbu, tiek ieskaitīta diena, kurā ikdienas darīšanas nokārtotas bez auto. Aizgāji uz pārtikas veikalu, aizbrauci uz aptieku ar velosipēdu, aizgāji pakaļ bērnam uz skolu vai vienkārši atstāji auto stāvvietā visu dienu — reģistrē to. Veidojamais ieradums ir «apdomāt, vai šim braucienam tiešām vajadzīgs auto», un tas ir tikpat vērtīgs trešdienā, strādājot no mājām, kā otrdienā, dodoties uz biroju.

Viss sākas ar vienu dienu

Interesantākais ceļā uz darbu bez auto nav tas, ko tas dod cilvēkiem, kuri tā pārvietojas jau tagad. Interesantākais ir tas, kas notiek ar tiem, kuri pamēģina vienu reizi.

Lielākajai daļai cilvēku, kuri nekad nav braukuši uz darbu ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu, priekšstats par to ir krietni sliktāks par realitāti — viņi iztēlojas sviedrus, lietu, ķibeles un laika patēriņu, un ar šo iztēli pietiek, lai gadiem paliktu automašīnā. Tad kāds pamudinājums liek vienreiz pamēģināt, un liela daļa atgriežas ar vienu un to pašu secinājumu: tas nebija tik briesmīgi, kā gaidīju, un daži brīži pat bija patīkami. Brauciens ilga piecpadsmit minūtes, nevis četrdesmit. Vilciens deva trīsdesmit minūtes lasīšanai, kam nebija atlicis laika jau desmit gadus. Darbā viņi ieradās mundri, nevis aizkaitināti.

Ne visi maina paradumus. Daudzi pamēģina vienreiz un nolemj, ka viņu ikdienai auto ir piemērotāks, un arī tas ir labs iznākums — viņi izdarīja apzinātu izvēli, nevis vienkārši turpināja kā ierasts. Taču gandrīz visi, kuri paradumus maina, sāk ar vienu un to pašu: vienu izmēģinājumu bez lielām saistībām. Tam šis izaicinājums patiesībā ir domāts. «Astoņas dienas bez auto» dziļākā nozīmē nav pats mērķis; tas ir apkārtējo atbalstīts iemesls kaut reizi pamēģināt ko jaunu kopā ar kolēģiem kādā patīkamā septembra rītā, zinot, ka gaida rezultātu tabula. Izaicinājums rada pirmos mēģinājumus, un tieši ar tiem patiesībā mainās paradumi ceļā uz darbu.

Ir vērts pieminēt arī naudu un gaisa kvalitāti, taču atstāj tos otrajā plānā. Pie pašreizējām ASV degvielas cenām divdesmit jūdžu ceļš uz darbu un atpakaļ katru dienu izmaksā jūtamu summu, vēl pirms pieskaitīta stāvvieta, bet eiropieši par litru maksā krietni vairāk; astoņas dienas bez auto mēneša beigās dod pamanāmu ietaupījumu. Transports ir arī lielākais siltumnīcefekta gāzu emisiju avots ASV, un braucieni uz darbu vienatnē ar auto veido lielu tā daļu — tieši tāpēc pastāv Pasaules diena bez auto. Abi argumenti ir patiesi un noderīgi, taču neviens no tiem septiņos rītā neuzsēdina cilvēku uz velosipēda tik labi kā doma «mana komanda ar mani rēķinās, un izrādās, ka man tas patīk». Priekšplānā liec pieredzi, bet ietaupījumu un mazāku ietekmi uz vidi atstāj kā papildu ieguvumus.

Runā godīgi par auto

Tagad par atrunu, ko ikviens ASV labbūtības vadītājs jau apsver un kas skaidri jāpasaka izaicinājuma atklāšanas ziņā: daudziem amerikāņiem ceļā uz darbu nav alternatīvas. Birojs atrodas trīsdesmit jūdžu attālumā pa šoseju, reģionā nav praktiski izmantojama sabiedriskā transporta, un ceļi starp mājām un darbu nekad nav bijuši paredzēti cilvēkam ārpus transportlīdzekļa. Aicinājums šiem darbiniekiem braukt uz darbu ar velosipēdu nav iedvesmojošs — tas ir aizvainojošs. Tieši tāpēc šis ir brīvprātīgs nišas izaicinājums, nevis visa uzņēmuma kampaņa. Nevienam nevajadzētu justies nosodītam par ceļu uz darbu, ko apbūvētā vide viņa vietā noteikusi jau gadu desmitiem pirms darba uzsākšanas.

Taču ir arī vidusceļš, ko vērts nosaukt vārdā, jo dalība «izaicinājuma garā» ir pavisam reāla iespēja. Atstāt auto stāvvietas tālākajā galā un pēdējās desmit minūtes iet kājām. Aizbraukt līdz kolēģa mājām un atlikušo ceļu doties kopā vienā auto. Vienu ceļa posmu veikt ar sabiedrisko transportu. Aizbraukt uz darbu ar auto, bet visu nedēļu ikdienas darīšanas kārtot bez tā. Ja izaicinājumu kultūra tavā uzņēmumā ir veselīga, cilvēki godprātīgi reģistrēs arī šos daļējos variantus, čatā viņus tik un tā uzmundrinās, un pamatieradums — apdomāt ierasto pārvietošanās veidu — sasniegs arī tos, kurus stingrākais variants nekad neuzrunātu.

Viens drošības atgādinājums, kam jābūt katrā atklāšanas ziņā: ikvienam velobraucējam jābrauc tā, it kā šī būtu viņa pirmā nedēļa, jo daudziem tā arī būs. Uzvelc ķiveri, ieslēdz gaismas arī dienā, izvēlies mierīgākas ielas, nevis tās, kur satiksme ir ātra, pat ja maršruts kļūst garāks, un brīvdienās izmēģini ceļu, pirms dodies pirmdienas satiksmē. Septembris dāvā labus laikapstākļus, taču tik un tā svarīgi ir nonākt galā sveikam un veselam.

Padari to par komandas spēli

Individuālais mērķis katram dod savu finiša līniju, taču formāts kļūst vēl labāks, ja pievieno kopīgu mērķi: 200 dienas bez auto visā uzņēmumā mēneša laikā vai citu skaitu, kas atbilst darbinieku skaitam. Katra reģistrētā diena palielina kopējo rezultātu, tāpēc cilvēks, kuram izdodas tikai trīs dienas bez auto, ir redzami devis trīs dienu ieguldījumu, nevis palicis rezultātu tabulas lejasgalā. Kopīgi mērķi saglabā nišas izaicinājumu draudzīgo gaisotni, nevis pārvērš tos par sacensību starp diviem cilvēkiem, kuri jau tāpat visur brauc ar velosipēdu (vairāk par šo līdzsvaru lasi rakstā par to, kāpēc draudzīga sacensība darbojas).

Un šis izaicinājums piepilda čatu kā reti kurš cits. Velonovietne, kas pirmo reizi nez kāpēc ir pilna. Saullēkts pastaigu maršrutā, par kuru neviens nezināja, ka kolēģis to izmanto. Grāmata, ko kāds pabeidzis vilcienā. Kopbraucēju briesmīgais rīta pašportrets. Soļu izaicinājums rada skaitļus; ceļa uz darbu izaicinājums rāda, kā cilvēku ikdiena kļūst mazliet citāda, un tieši tāpēc izaicinājuma čatu ir vērts atvērt.

Septembris bez auto ar YuMuuv

Dienas bez auto ir viena no manuāli ievadāmajām aktivitātēm YuMuuv izaicinājumu aktivitāšu sarakstā: dalībnieki reģistrē katru atbilstošo dienu ar pogu +Dienasgrāmata, bez viedierīcēm vai aktivitāšu izsekošanas. Veidojot izaicinājumu:

• Individuālais mērķis: kopējais mērķis — astoņas dienas bez auto mēnesī vai vairāk pilsētās, kur populāra riteņbraukšana.
• Uzņēmuma kopējais rezultāts: ieslēdz kopīgo mērķi, lai katra reģistrētā diena palielinātu vienu kopēju skaitli.
• Biroju sāncensība: pievieno komandu vai valstu rezultātu tabulu, izmantojot AVG, lai biroja lielums neizšķirtu rezultātu.
• Iestatījumi: atļauj manuālu ievadi, nosaki dienas limitu — vienu dienu katram dalībniekam — un atstāj ieslēgtu izaicinājuma čatu velonovietņu fotogrāfijām.

Iestatīšana aizņem dažas minūtes, un 22. septembris ir gatavs atskaites datums. Soļu izaicinājums nekur nepazudīs arī nākamajā mēnesī; šomēnes dod aktīvajai komandas daļai iemeslu paskatīties uz rītu citādi. Vairāk ideju ārpus soļu skaitīšanas atradīsi mūsu labbūtības izaicinājumos bez fiziskajām aktivitātēm.

Vēlies rīkot ceļa uz darbu izaicinājumu? Piesakies YuMuuv demonstrācijai, un mēs palīdzēsim to izveidot.