Izaicinājuma efekts: kāpēc draudzīga sacensība veicina īstas pārmaiņas

Viss sākas ar ziņu: "Komandu izaicinājums sākas pirmdien. Soļi, kustība un iespēja palepoties. Nekādu atrunu." Trešdien sarakste jau kūsā. Cilvēki salīdzina maršrutus, apmainās ar dziesmu sarakstiem un jokojot pārmet kolēģiem, ka viņi ved suni pastaigā divreiz tikai punktu dēļ. Piektdien personāla komandai vairs nav jāsūta atgādinājumi, jo cilvēki atgādina cits citam. Tāds ir izaicinājuma efekts: neliels kopīgs mērķis rada īstas, kopīgas pārmaiņas. Lūk, psiholoģisks skaidrojums tam, kāpēc draudzīga sacensība veicina darbinieku labbūtību un kā veidot izaicinājumus, kuros tā paliek draudzīga.

Kas notiek, kad mazliet sacenšamies

Psihologi to pēta jau vairāk nekā gadsimtu. 1898. gadā Norman Triplett pamanīja, ka riteņbraucēji brauc ātrāk līdzās citiem nekā vienatnē, bet 20. gadsimta 60. gados Robert Zajonc parādīja, ka citu klātbūtne parasti uzlabo sniegumu vienkāršos, labi apgūtos uzdevumos. Un iešana ir viena no vienkāršākajām un vislabāk apgūtajām darbībām.

Kad cilvēki redz savas pūles atspoguļotas reitingā, progresa joslā vai komandas biedra uzmundrinājumā, tās vairs nešķiet nepamanītas. Ar laiku redzamas pūles var veidot identitāti: mēs ne tikai vairāk staigājam, bet sākam sevi uztvert kā cilvēkus, kuri kustas.

To apstiprina arī mūsdienu pētījumi. Pensilvānijas Universitātes randomizētajā pētījumā STEP UP spēles elementu un sociālo stimulu pievienošana soļu uzskaitei palielināja aktivitāti; sacensību grupa programmas laikā dienā nogāja aptuveni par 920 soļiem vairāk nekā kontroles grupa (Patel un līdzautori, JAMA Internal Medicine, 2019).

Redzams progress mudina turpināt

Izaicinājumi darbojas vislabāk, ja progress ir regulārs un redzams. Ilgas, neskaidras iniciatīvas izplēn, jo tām trūkst ritma; īsi izaicinājumi ar iknedēļas starpmērķiem liek panākumiem šķist tuviem. Nav jāpanāk, lai cilvēki censtos vairāk, — jāpalīdz viņiem sajust, ka panākumi ir tuvāk. Par smadzeņu darbību saistībā ar atlīdzību un motivāciju lasi rakstā dopamīna efekts, bet par īso formātu priekšrocībām — rakstā kāpēc īsi izaicinājumi darbojas.

Sacensība vai kopīgs mērķis

Uzņēmumu labbūtības programmās bieži pārvērtē to, cik ļoti cilvēkiem rūp uzvara. Vairums darbinieku nevēlas pārspēt kolēģus; viņi vēlas būt daļa no kaut kā, kas virzās uz priekšu. Tāpēc komandu un kopīgi mērķi ir tik efektīvi: "Es tevi pārspēju" pārtop par "Mēs to paveicām kopā".

Īsti piemēri no YuMuuv klientu pieredzes:

• Windrose vasaras soļu izaicinājumā vērtēja tikai komandu rezultātus, apvienojot dažādu nodaļu darbiniekus jauktās komandās, un kopā nogāja attālumu no Berlīnes līdz Tokijai (lasi pieredzes stāstu).
• DHR Global izmanto nejauši veidotas komandas no visas pasaules un kopīgu soļu mērķi, lai vienotu darbiniekus vairāk nekā 50 birojos (lasi pieredzes stāstu).
• Richcroft pārvērta draudzīgu sacensību par kustību savās bezpeļņas organizācijas komandās (lasi pieredzes stāstu).

Mazāk likmju, vairāk ieguvumu

Izaicinājumi ar augstām likmēm, dārgām balvām un stingru uzraudzību var radīt pretēju efektu. Spiediens īstermiņā mudina pakļauties, bet ilgtermiņā — izvairīties, turklāt palielina kārdinājumu manipulēt ar skaitļiem. Vienu šīs parādības daļu psihologi dēvē par pārmērīga attaisnojuma efektu: ja ārēja atlīdzība aizēno pašu nodarbi, iekšējā motivācija var mazināties.

Izaicinājumi ar zemām likmēm un lielu kopības enerģiju parasti notur iesaisti ilgāk. Publiska uzslava, komandu līderu tabula vai kopsavilkums "Paskatieties, ko paveicām!" bieži dod vairāk nekā liela naudas balva. Ja piedāvā balvas, parūpējies, lai tās saņemtu daudzi; lasi par balvām labbūtības izaicinājumos un to, kā veidot kultūru, kurā neviens nekrāpjas.

Kāpēc kopīga kustība satuvina

Katrā organizācijā starp nodaļām, amatiem un hierarhijas līmeņiem ir neredzamas sienas. Kopīga kustība tās nemanāmi nojauc. Kad finanšu direktors un klientu atbalsta speciālists izaicinājuma sarakstē salīdzina nedēļas nogales pastaigas, tā ir organizācijas kultūras veidošana fizisko aktivitāšu aizsegā.

Arī to pamato pētījumi. Stenfordas eksperimentos cilvēki, kuri soļoja vienā ritmā vai kustējās sinhroni ar citiem, pēc tam sadarbojās labāk nekā tie, kuri to nedarīja (Wiltermuth un Heath, Psychological Science, 2009). Kopīgs ritms rada sajūtu, ka esam vienā komandā. Dabisks blakusefekts: vairāk sanāksmju pastaigājoties.

Lieliska izaicinājuma sastāvdaļas

Par to, kā šīs sastāvdaļas pārvērst ziņās, kurām cilvēki seko, lasi rakstā par stāstu veidošanu labbūtības izaicinājumos.

Kā saglabāt draudzīgu sacensību

• Izmanto komandu vidējos rādītājus, ja komandu lielums atšķiras, lai mazās komandas nenonāktu neizdevīgā situācijā.
• Nosaki dienas limitu katram dalībniekam, lai viena maratona diena neizšķirtu rezultātu.
• Piedāvā iespējas bez sacensības: kopīgi mērķi un dienas mērķi ļauj piedalīties bez vietas reitingā. Lasi par izaicinājumiem darbiniekiem, kuriem nepatīk sacensties.
• Nekad nekaunini tos, kuri ir līderu tabulas apakšgalā. Tā vietā novērtē pūles un izaugsmi.

Kāpēc izaicinājumi neizdodas un ko no tā mācīties

Daži izaicinājumi izgāžas neskaidra mērķa dēļ, citi — tāpēc, ka šķiet obligāti. Mācība parasti ir viena: labbūtības iniciatīvas darbojas, ja dalība ir brīvprātīga, progress — redzams un pieredze — kopīga. Vislabāk atgūstas tās komandas, kuras pēc izaicinājuma īsi pārrunā pieredzi, jautājot dalībniekiem ne tikai par to, kas darbojās, bet arī par to, kas sagādāja prieku, un izmanto atbildes, lai nākamais izaicinājums būtu labāks.

Galvenā atziņa

Draudzīga sacensība nav par kolēģu pārspēšanu. Tā atgādina cilvēkiem, ka pārmaiņas ir patīkamākas, ja tās piedzīvojam kopā. Īsts progress nav sacīkstes — tas ir ritms, un, kad komandas kustas vienā ritmā, organizācijas virzās uz priekšu. Vēlies sākt savu izaicinājumu? Piesakies YuMuuv demonstrācijai.